2019

 

Sieviete, 40 gadi

Es jūtos kā kurmis, kurš beidzot ir izracies līdz zemes virsai, pārvarot visgrūtāko velēnu, kura blietēta gadu desmitiem, cilvēku kājām staigāta… . Tikai „pieredzējis kurmis” spēj darīt to tā, lai neaplauztu nagus vai neaizraktos pretējā virzienā.

Kurmis, kurš līdz 30 gadiem bij vairāk intuitīvi tumsā racis savas ejas, neaizdomājoties par veselību (kaites tika laistas gar ausīm un izsāpētas ātri un viegli). Neaizdomājoties par nāvi kā zaudējumu, kas dzīvē visu izmaina. Tā tika pārdzīvota bez īpašas traģēdijas, cita nāca pat kā atvieglojums visiem: kā mirušiem (vairs nav jācīnās ar savām sāpēm), tā dzīvajiem (atbrīvojot tos no līdzciešanām).

Nu es beidzot sastapos arī ar citādu pasauli! Atklāju to no jauna – cilvēcīgā veidā. Es kļūstu arvien drosmīgāka atteikties no draudzības ar cilvēkiem, kas manu dzīvi iztukšo vai ir vienaldzīgi pret to. Tā es paveru iespēju jaunām saitēm – ģimenēm, ar kurām man ir labi un droši, kuras mani iedvesmo, atbalsta, pieņemot mani tādu, kāda esmu. Ar manām bailēm un nemieru. Ar manām šaubām un nedrošību.

Ir sajūta, ka neesmu līdz šim dzīvojusi savu dzīvi. Visdzrīzāk to varētu skaidrot ar to, ka līdz šim es nebiju dzīvojusi to tik jēgpilni un apzināti. Un es piedodu sev šo sajūtu, jo citādi es nenonāktu pie šīm atziņām par savas dzīves gaitas nozīmi: mana dzimšana, skolas gaitas, profesija, vīra izvēle, bērnu dzimšana, dzīves vietas maiņa, tuvinieku zaudējums.

Sen zināmo tagad es atklāju citādi, piedēvējot tam citu jēgu – dzīvei ir sava gaita! Un es mācos iet solī ar to. Solī ar MANU dzīves gaitu. Beidzot tam visam es esmu gatava!

P.S.

Tā sievietes konsultācijas tapa par psihoterapiju.